The Sex Lives of Fruit Flies
25.08.2021.-30.09.2021.

Participants: children, fruit flies, Mark Eckstrand, Adrian Ganea & Chlorys, Mindaugas Gapševičius, Helena Heinrihsone, Kamilė Krasauskaitė, and other significant and nonhuman others

Curated by Valentinas Klimašauskas

Designer: Nerijus Rimkus

Photographer: Ansis Starks

A new wave of pandemics brings us another opportunity to reconcile with the agency and representation of nonhuman others. Something very common for this time of the year — a fruit fly — could be used as the metonymy for the non-human. Living nearby, together, and being visible, it could reveal how non-humans may be imagined, understood and treated artistically, practically, or scientifically.

The exhibition title, which refers to the overwhelming intimate lives of fruit flies, is a found clickbait. This situation refers to the phenomenon that the fruit fly, “Drosophila melanogaster”, is commonly used as a human substitute in scientific experiments to understand human behaviour and its genome. The fruit fly is used as a model organism to study disciplines ranging from fundamental genetics to the development of tissues and organs. The Drosophila genome is 60% homologous to that of humans, less redundant, and about 75% of the genes responsible for human diseases have homologs in flies. Fruit flies are instrumental in the production of scientific imagination where they also serve as human projections or representations. Fruit flies are popular among the scientific community because they are expendable, easy to control, count, monitor, and have clearly expressed genders.

However, you might want to hear more about the clickbait title experiment. Scientists used a technique called optogenetics, which involves the use of light to control neurons. In this case, scientists knew which neuron controlled the release of sperm. By exposing the fruit fly to a red light, they were able to activate that neuron, causing them to ejaculate. The work implies that sexual pleasure — and in this case — an overwhelming one, is not limited to mammals. One more indicator that fruit flies enjoy sex is their reaction to alcohol — sexually deprived male flies prefer an alcohol drink over a non-alcoholic one, seemingly as an alternative reward.

According to various articles that popularise science, scientists already know a fair amount about fruit fly intimacies. According to one such article, the male fruit fly's penis has sharp hooks and spines that serve as Velcro, letting it keep hold of the female. The same article states that fruit-fly
semen is a strange brew, containing chemicals that can stimulate the female to lay more eggs (thereby increasing the male's reproductive success), store more of his sperm, dull her interest in other males that come along, and make her more aggressive toward other females. A fruit fly could find itself trapped in worse experiments. In one, they have their genitals lasered, or vivisected, or their circadian-clock genes removed, forcing fruit flies to drift from test tube to test tube not knowing what time of day it is.

Apparently, for decades scientists have detailed the intricacies of ‘male’ fruit fly sexual behaviour and neurobiology. This isn't the first time someone notices science's tendency to prioritise male sexuality and males in general.

There are studies demonstrating that scientists display a marked preference toward studying male genitalia, as opposed to female genitalia. This, some researchers say, has to do with how obvious the fruit fly males' behaviours are — they're easier to study and are more eye-catching; however, others suggest it has more to do with the lens through which scientists look at male
and female behaviours.

However, from one research to another, a pattern emerges. The brain’s reward system, whether fly or human, seems to be rather rudimentary, seemingly reinforcing one behaviour when another isn’t possible. This thought also allows us to interpret this exhibition as an experiment that would include not just non-humans but also its spectators, lured by its clickbait title, familiar names or a possible glass of yeast drink at the opening, among other things. Or forget the barfly reference and think how abstract forms and shapes, the smell of bread, vivid colours, lights, or the soundtrack might activate certain brain neurons and how aesthetics also may be interpreted as a
certain alternative reward.

The open question is, what kind of a reward and a reward for what exactly?



“”””””””



Artists, artworks, experiments and participants in the exhibition:

Proposals for fruit flies housing. Drawings on paper in various sizes by pupils of Beržai progymnasium of Panevėžys and kids from Algimantas Bandza Social Services Home. 2021

Adrian Ganea & Chlorys “My bacterial self helps me sleep”. Digital video, 3D animation. 2020.

Inspired by elusive (non)lifeforms and their abilities to shapeshift, the artists composed their work around texts and ideas of Reza Negarestani, Clark Ashton Smith, Paul B. Preciado, Octavia E. Butler, Ben Woodard, Thomas Ligotti. With a particular interest in the ecology of the nonhuman, a work explores and studies shapeless masses, slippery sludges, and slime structures.
As these are often associated with decomposition, mere traces of residues, trails of verminous lifeforms, they provided the template for all organic beings and all eventual thoughts on Planet Earth. Also, let's not forget that humanity's gradual ascent begin in clustered pools of ooze — globs of swarming proto-life.

Mark Eckstrand and Kamilė Krasauskaitė “Our Beautiful Homes”. Glass objects. 2021

"Our Beautiful Homes" reflects on the relationship between people and fruit flies - Drosophila melanogaster. Drosophila share many features with humans, including mating behaviour, disease
similarity, and social relationships. Most probably, these features developed while living together in the same house. The project looks into interaction between different Drosophila species and proposes to track how genes move from one species to another. The question is whether humans can learn from the life behavior of Drosophila, including their mate choice, to plan their offspring.

Mindaugas Gapševičius “Rectal Candle”. In cooperation with Martin Schied. Electronic device, display with animated GIF. 2020/2021

The capsule is designed to measure pH in one's rectum. If used along with different diets, one could track the condition of the microbiome or the change of well-being. The object questions the relationship between the well-being of humans and the changing microbiome.

Helena Heinrihsone. “2 Dancers”. Oil on canvas, 198×147 cm. 1999. “Orange”. Oil on canvas, 130x130 cm, 2007. “Yellow”. Oil on canvas, 100x100 cm. 2005

The painter is known for her colourful semi-figurative and semi-abstract paintings that are rather open to various landscapes of interpretation since the 1970s. Since then her works are  characterised by intimacy, slight erotic inclination, blurring the lines of what may be
considered (post)human and (post)nature, the living and material. Her expressively colourful and often passionately hot palette paradoxically may be interpreted as manifesting affection and jouissance but also notifying about death, especially in the series of monumental skull motifs. Although most probably originally created having different intentions, the narratives of three paintings in the context of this exhibition may be interpreted as a dance of nonhuman figures, a feminist interpretation of coronavirus, and a skull motive, reminding us of the lurking menace in the post-covid age.

Kamilė Krasauskaitė “Becoming”. Bread sculpture. 2021

Sourdough is a matrix, the substance between the dough. The manufacture and allotment of bread is an ancestral way of creating cohesion and welcome. Added components create different visual images and a spectrum of flavours. Various factors, such as temperature, ingredient
characteristics and pigments, appeal to the unique features of each mask. The dough will be baked in the gallery, and fresh loaves will be shared or exhibited.

Thanks to: Eglė Tatjana Čėsnienė, Juris Dunovskis, Tuçe Erel, Antanas Gerlikas, Ieva Līcīte, Dace Vulfa
Partners: Dunov Glas, Institutio Media, VšĮ “Stiklo svajonės”, Jonika Depo Design
Supported by: The Nordic-Baltic Mobility Programme, VKKF, Sony, GaCo Sound Light Stage
“”””””””
Augļu mušu dzimumdzīves
25.08.2021.-30.09.2021.
Dalībnieki: bērni, augļu mušas, Marks Ekstrands, Adrians Ganea & Klorisa, Mindaugs Gapševičus, Helēna Heinrihsone, Kamile Krasauskaite un citas otrās un ne-cilvēciskās puses
Kurators: Valentins Klimašausks
Dizainers: Nerijus Rimkus
Fotogrāfs: Ansis Starks
Jauns pandēmijas vilnis atkal sniedz mums iespēju pieņemt ne-cilvēcisku būtņu gribu un attēlojumus. Kaut kas šim gadalaikam tik ierasts kā augļu muša varētu tikt izmantots par metonīmiju ne-cilvēciskajam. Dzīvodama mums līdzās un būdama redzama, tā var rādīt veidus, kuros mākslinieciski, praktiski vai zinātniski iespējams iztēloties, saprast un attiekties pret ne-cilvēciskām būtnēm.
Izstādes nosaukums, kurš atsaucas uz apnicīgajām augļu mušu intīmajām dzīvēm, ir atrasta klikšķēsma. Tas atsaucas uz faktu, ka augļu muša, Drosophila melanogaster, bieži tiek izmantota par cilvēka aizvietotāju zinātniskos eksperimentos, kuros cenšas izprast cilvēku uzvedību un genomu. Augļu mušu izmanto par izpētes organismu, lai pētītu tādas nozares kā ģenētiku vai audu un orgānu attīstību. Drosophila genoms ir 60% homoloģisks cilvēkam, tajā ir mazāk atkārtošanos, un apmēram 75% gēnu, kuri atbild par cilvēku slimībām, ir homologi. Augļu mušas spēlējušas lomu zinātniskās iztēles veidošanā, kur tās kalpo arī par cilvēku projekcijām vai atveidojumiem. Augļu mušas ir populāras zinātniskajā kopienā tādēļ, ka tās ir viegli aizvietojamas, vadāmas, saskaitāmas, novērojamas un ar skaidri noteiktiem dzimumiem.
Tomēr, iespējams, jūs vēlēsieties uzzināt vairāk par nosaukuma klikšķēsmas eksperimentu. Zinātnieki izmantoja paņēmienu, ko dēvē par optoģenētiku, kura ietvaros ar gaismas palīdzību tiek kontrolēti neironi. Šajā gadījumā, zinātnieki zināja, kurš neirons kontrolē spermas izdalīšanos. Pakļaujot augļu mušu sarkanai gaismai, viņiem izdevās aktivizēt šo neironu, izraisot ejakulāciju. No tā izriet, ka — šajā gadījumā, ievērojama — seksuāla bauda, nepiemīt tikai zīdītājiem. Vēl viens rādītājs, ka augļu mušas gūst baudu no dzimumdzīves, ir to reakcija uz alkoholu — mušu tēviņi, kuru seksuālā dziņa nav apmierināta, bezalkoholiska dzēriena vietā dod priekšroku alkoholiskam dzērienam, šķietami izvēloties alternatīvu atalgojumu.
Saskaņā ar dažādiem zinātni popularizējošiem rakstiem, zinātniekiem jau izveidojies diezgan labs priekšstats par augļu mušu intīmo dzīvi. Saskaņā ar vienu šādu rakstu, augļu mušu tēviņa dzimumloceklim ir asi āķi un adatas, kuri kalpo kā Velcro, ļaujot tam noturēt mātīti. Šajā pašā rakstā minēts, ka augļu mušu sperma ir jocīgs maisījums, kas satur ķīmiskas vielas, kuras spēj stimulēt mātīti izdēt vairāk olu (tādējādi palielinot tēviņa reproduktīvos rezultātus), uzglabāt lielāku daudzumu viņa spermas, notrulināt interesi uz citiem tēviņiem, kuri varētu gadīties ceļā, un padarīt viņu agresīvāku pret citām mātītēm. Augļu mušas mēdz nonākt arī nepatīkamākos eksperimentos. Tādos, kur to dzimumorgāni tiek griezti ar lāzeru, vai tām izņemti miega ritmu nodrošinošie gēni, liekot augļu mušām klejot no mēģenes uz mēģeni bez jebkāda priekšstata par diennakts laiku.
Izrādās, zinātnieki jau gadu desmitiem iedziļinājušies augļu mušu tēviņu dzimumuzvedības un neirobioloģijas niansēs. Šī nav pirmā reize, kad kāds pievērsis uzmanību zinātnes tendencei priekšplānā izvirzīt tēviņu seksualitāti un pašus tēviņus.
Eksistē pētījumi, kuri parāda, ka zinātnieki dod izteiktu priekšroku vīriešu un nevis sieviešu dzimumorgānu pētīšanai. Pēc dažu zinātnieku domām, tas saistīts ar augļu mušu tēviņa uzvedības acīmredzamību — tie ir vieglāk pētāmi un uzkrītošāki; tomēr citi min, ka tam vairāk sakara ar perspektīvu, caur kuru zinātnieki aplūko tēviņu un mātīšu uzvedību.
Lai kā arī nebūtu, caur dažādajiem pētījumiem atklājas kāda likumsakarība. Gan cilvēka, gan mušas smadzeņu atalgojumu sistēma izskatās drīzāk primitīva, šķietami pastiprinot vienu uzvedību, ja cita nav iespējama. Šī ideja ļauj mums arī pašu izstādi interpretēt kā eksperimentu, kas ietvers ne tikai ne-cilvēciskas būtnes, bet arī skatītājus, kurus pievilinājus, piemēram, tās nosaukuma klikšķēsma, pazīstami vārdi vai rauga dzēriena glāzes pieejamība atklāšanā. Vai arī – aizmirstiet atsauci uz bāra mušu un iedomājieties, ka abstraktas formas un kontūras, maizes aromāts, spilgtas krāsas, gaisma vai skaņu celiņš varētu iedarboties uz noteiktiem neironiem smadzenēs un ka estētiku arī iespējams interpretēt kā sava vieda alternatīvu atalgojumu.
Neatbildētais jautājums ir, kāda veida atalgojumu un atalgojumu par ko?
“”””””””
Izstādes mākslinieki, mākslas darbi, eksperimenti un dalībnieki:
" Priekšlikumi augļu mušu mājokļiem. Dažādu izmēru zīmējumi uz papīra, kurus veidojuši Panevēžas Beržu proģimnāzijas skolnieki un bērni no Algimanta Bandzas Sociālo pakalpojumu mājas. 2021
" Adrians Ganea & Klorisa “Mana bakteriālā būtība palīdz man gulēt”. Digitāls video, 3D animācija. 2020
Iedvesmojoties no izvairīgām (ne)dzīvības formām un to spējas mainīt ārieni, mākslinieki veidoja savu darbu balstoties Rezas Negarestani, Klarka Aštona Smita, Pola B. Presiado, Oktāvijas E. Batleres, Bena Vudvarda, Tomasa Ligoti tekstos un idejās. Pievēršot īpašu uzmanību ekoloģijai, šis darbs apskata un pēta bezformas masas, glumus dubļus un gļotainas struktūras. Tā kā tās nereti tiek saistītas ar sadalīšanās procesiem, palieku nospiedumiem, zemu dzīvības formu pēdām, tās radīja paraugu visām organiskajām būtnēm un visām vēlākajām domām uz Zemes. Tāpat arī neaizmirsīsim, ka cilvēces pakāpeniskā izaugsme sākās sastāvējušās, duļķainās ūdenstilpnēs — mudžošas protodzīvības recekļos.
" Marks Ekstrands un Kamile Krasauskaite “Mūsu skaistās mājas”. Stikla objekti. 2021
"Mūsu skaistās mājas" apskata attiecības starp cilvēkiem un augļu mušām, Drosophila melanogaster. Drosophila ir daudz raksturīpašību, kuras kopīgas ar cilvēkiem, tostarp uzvedība pārošanās laikā, līdzīgas slimības un sociālās attiecības. Visticamāk, šīs raksturīpašības attīstījušās dzīvojot vienā mājsaimniecībā. Projekts pievēršas mijiedarbībai starp dažādām Drosophila sugām un piedāvā izsekot gēnu pārceļošanai no vienas sugas uz citu. Neskaidrs ir jautājums, vai cilvēki spēj mācīties no Drosophila uzvedības paraugiem, tostarp, partnera izvēlē lai plānotu savus pēcnācējus.
" Mindaugs Gapševičus “Taisnās zarnas svecīte”. Sadarbībā ar Martinu Šīdu. Elektroniska ierīce, displejs ar GIF animāciju. 2020/2021
Kapsula radīta, lai mērītu pH līmeni taisnajā zarnā. Pieturoties pie atšķirīgām diētām, ar to būtu iespējams sekot mikrobioma stāvoklim vai izmaiņām labsajūtā. Objekts izvaicā saikni starp cilvēka labsajūtas un mikrobioma izmaiņām.
" Helēna Heinrihsone. “2 dejotājas ”. Audekls, eļļa, 198×147 cm. 1999. “Oranžais”. Audekls, eļļa 130x130 cm, 2007. “Dzeltenā”. Audekls, eļļa, 100x100 cm. 2005
Gleznotāja pazīstama ar savām spilgtajām, daļēji figurālajām, daļēji abstraktajām gleznām, kuras kopš 1970. gadiem bijušas visnotaļ atvērtas dažādām interpretācijas ainavām. Šo gadu laikā viņas darbiem bijusi raksturīga intimitāte, viegli erotiska tendence, robežu izplūdināšanu starp to, ko varētu uzskatīt par (post)cilvēcisko un (post)dabisko, dzīvo un priekšmetisko. Paradoksālā kārtā, viņas izteiksmīgi krāsainā un nereti kaislīgā krāsu palete var tikt interpretēta gan kā pieķeršanās un baudas izpausme, gan arī kā atgādinājums par nāvi, jo īpaši virknē monumentālu galvaskausu motīvu. Lai gan sākotnēji tās, iespējams, radītas ar atšķirīgu ieceri, izstādes kontekstā šo trīs gleznu naratīvi var tikt interpretēti kā ne-cilvēcisku figūru deja, feministiska koronavīrusa interpretācija un galvaskausa motīvs, kas atgādina potenciālos draudus laikmetā pēc Covid.
" Kamile Krasauskaite “Tapšana”. Maizes skulptūras. 2021
Ieraugs ir matrica, substance kas satur mīklu. Maizes ražošana un dalīšana ir sens saliedētības un labvēlības veicināšanas veids. Pievienotās sastāvdaļas rada atšķirīgus ārējos veidolus un veselu virkni garšu. Dažādi faktori, tostarp temperatūra, sastāvdaļu īpašības un pigmenti, atstāj iespaidu uz katras maskas unikālajām īpašībām. Mīkla tiks cepta galerijā un svaigie klaipi tiks dalīti un izstādīti.
“”””””””

Pateicības: Eglė Tatjana Čėsnienė, Juris Dunovskis, Tuçe Erel, Antanas Gerlikas, Ieva Līcīte, un Dace Vulfa
Partneri: Dunov Glas, Institutio Media, VšĮ “Stiklo svajonės” un Jonika Depo Design
Atbalsts: Ziemeļvalstu un Baltijas valstu mobilitātes programma, VKKF, Sony un GaCo Sound Light Stage






LOW is getting a shiny new web platform in March 2022. Thank you for your patience. 



SECURITY PATTERNS

Miķelis Mūrnieks & Karlīna Mežecka

Curator: Žanete Liekite

14.01.2022 - 11.03.2022



“Security Patterns” is a reflection upon the spiritual vs. functional consolation of security, deconstructing and reinterpreting an inconspicuous and mundane architectural detail of the urban environment - the window grille. These “landscapes" of protection” invite the viewer to ponder the reasons for equivocal expressions, and the ways in which forms of protection are manifested.



Documentation can be viewed here.

Built with Berta.me

LOWgallery ©