Kaspars Groševs & Marta Trektere
121-1
26.06.2017

෴

121. namā es ievācos spelgonī, procesā gandrīz salaužot ledusskapja plastmasas detaļas, kas no sala bija kļuvušas kristāltrauslas. Vēlāk, nakts apgaismojuma ēnās, es sajutu vēju pūšam uz kreisās auss.

Mītot īrētā dzīvoklī, tu nekad nevari būt drošs par to, kas īsti tev pieder. Lietas uzrodas un nogulsnējas līdz brīdim, kad ir laiks to visu pamest nākamās salas meklējumos. Vismazāk tev pieder sienas, kas no iekšpuses vēl daļēji atspoguļo tavu gaumi vai ieradumus, tomēr no ārpuses ieskauj tevi savā sarunā ar transporta dvašu un troksni. Tev nepieder arī kaimiņi, kuri nakts vidū nolemj krist un klupt, kamēr tu visā skaļumā klausies Tool, atbildot uz būkšķiem ar vienlīdz noslēgtu: “Samierinies.” Kaut sienas būtu biezākas.

Sapnis par māju lauka vidū nav man – es barojos no satiksmes trokšņa, no garāmgājēju klibošanas, no blakus esošā virtuļu kioska. Es barojos no sava partnera garastāvokļu maiņām, no svaidīšanās starp Crazy Frog un Wait and Bleed, no sviestmaizēm un omletēm laikā, kas krietni pārsniedzis brokastu cēlienu. Manā oāzē sajaucas autobusu krākšana ar ātrās palīdzības svilpšanu, sveču liesmām lokoties pilsētas vēja ritmā. Tikko mazgāta veļa smarža dun baznīcas zvanu pavadījumā, Šonebergā nopirktais kapara enģelis smīnoši noklausās Ikea krēsla čīkstēšanu un viesu dobjos smielus.

Kaut kad ap sešiem rītiem dzīvoklī valda pilnīgs klusums, kuru caurumo krākšana un grozīšanās. Tomēr es nekad neesmu nomodā, lai to piedzīvotu.